8

Posted in Uncategorized on 30 novembr, 2015 by s

šai dienasgrāmatai ir 8 gadi.

Posted in Uncategorized on 7 marta, 2013 by s

Varbūt šo ir vērts atzīmēt te – drīz lasīšu romānu, kurā runāts par 90. gadu metālistiem un tamlīdzīgiem mūdžiem. Man tas, protams, nemitīgi atgādina, atgādina, atgādina. Bet tas nav slikti – retro un atmiņas tagad ir modē. Sen nav ēsti metālisti!Jelgava94

Virsraksts

Posted in Uncategorized on 15 decembr, 2011 by s

Ak, cik jauki atgriezties “mājās”! Atcerējos, ka man kādreiz bija šāds blogs. Turklāt tā statistika uzrāda, ka cilvēki joprojām cenšas pa netiem ķert rokā nabaga Sinepi u.c. viņas kādreiz minētos personāžus. Katrā ziņā, aizkustinoši. Šeit neliels statistikas piemērs:

Tiešām – pat pagodinoši. Diemžēl Sinepei vairs ir tikai formāls sakars ar Gunti Bereli un Silviju Radzobi, viņai, kā jūs varbūt saprotat, ir pilnīgi jauni uzdevumi priekšā un pakaļā. Sinepe vairs neraksta dzejas, lai gan patiesībā ik pa laikam uznāk pantos neformulējama iedvesma, jo notiek iemīlēšanās. Ak, šis gads ir bijis tik raibs, tik raibs, ka i ne blogā aprakstīt, i ne latviešu valodā izteikt – Sinepe noteikti ir kļuvusi par pāris gadiem vecāka. Tomēr – tie, kas mani savā ziņā pazīst, zina, kas es esmu tviterī un bauda to nelielo daļu (sarkastiski kritisko) Sinepes daļu, ko viņa tur atļaujas rādīt. Ir arī personiskāks blogs, taču Sinepe vairs nav tāda kā agrāk, tāpēc tas ir pavisam cits stāsts.

Posted in Uncategorized on 14 aprīļa, 2010 by s

viņi salauž tevi. bet kad parādi, cik ļoti tas sāp, nosauc tevi par psihiski nelīdzsvarotu.

Posted in Uncategorized on 5 februāra, 2010 by s

pagaidām esmu nolēmusi apmesties šeit. neērta bilžu likšana un nav statistikas, tomēr plašs kaimiņu klāsts.

Posted in music on 4 februāra, 2010 by s

atkal esmu “uzdūrusies” uz dziesmas, par kuru būtu gatava pārdot dvēseli, sirdi un citus orgānus. varbūt pat visu pagātni, ja to kādam patiešām vajadzētu.

+++

The Cure – Just Like Heaven

am i evil

Posted in saldskābums with tags , , on 3 februāra, 2010 by s

Šodienas stulbākā mode – tetovējums uz mēles:

Šodienas pataloganatomiski rastistiskas joks: “How can a white man become even whiter? He must have vitiligo!”

Šodienas sensācija: Imants Kalniņš slepenībā tulkojis Korānu. Uldis Bērziņš tagad smej vai raud. Nacionālisti baidās, ka Kalniņa tulkojums visus padarīs par musulmaņiem, Zvirgzds šokā, turpinājums sekos.

+++

Metallica – No Leaf Clover

Allez venez, Milord

Posted in saldskābums with tags , , , on 3 februāra, 2010 by s

Franču “restorāna” apmeklējums izdevies. gluži apbrīnojami, cik interesantu piegaršu dod sarkanvīns liellopu gaļas mērcē un mana mīļākā kompānija. jāgaida pavasari, tas būs arī mana kārta organizēt. pierādījās, ka vienīgais, kam vēl var ticēt, ir paša kājas, nevis tie uz riteņiem. naktis pieturās mēdz būt ļoti garas un traumējošas, biju gatavojusies pat aplaupīties. gaidām hokeju, baudām hospitāļus, domājam par nvo, sauļojam iesnas un priecājamies par erotisko filmu skati 14. februārī : P

+++

Hospitāļu iela – Visādas mazas veiksmītes

Fantastic Mr. Fox

Posted in kino with tags , , on 29 janvāra, 2010 by s

Vismaz vienā ziņā Lapsas kungs noteikti solās būt fantastisks, jo viņš, tāpat kā pārējie dzīvnieciņi, ir darbietilpīgo leļļu multfilmu pēcnācēji, kuru eksistence diemžēl vai par laimi mūsdienās arī ir pakļauta datorprogrammām. Tā ir viena no pēdējām multfilmām, kas rietumos iezīmē stop motion un leļļu multiplikācijas renesansi (pirms tam Latvijā pazīstamākās varētu būt bijušas „Corpse Bride” un „Coraline”). Austrumos – gan tehnikas, gan satura ziņā vēl ir saglabājušās izteiktas „Союзмультфильм” tradīcijas (viena no gaidītākajām ir pēc E. T. A. Hofmaņa pasakām veidotā „Гофманиада”), bet Latvijā itin veiksmīgi „Avārijas Brigādes” tradīcijas papildina datorgrafikas triki (iepriekšējā gada patīkamākais Rīgas Kinostudijas pārsteigums bija Lielajā Kristapā prezentētā „Lācis nāk!”). Interesanti, kā gan mūsu pašu „Avārijas brigādes” veidotāji tik ilgu laiku ir iztikuši bez digitālo tehnoloģiju piesaistes – cilvēkam vajadzīgs dators vai datoram cilvēks? Jebkurā gadījumā vienmēr ir prieks, kad multiplikācijas atgriežas pie klasiskajām vērtībām, kas „Fantastiskā Lapsas kunga” gadījumā ir arī daļēji autonoma dzīvnieku pasaule, un lai gan stipri antropomorfizēta, to tomēr neveido, piemēram, X-men stila mutanti. Un vēl šķiet, ka bērniem (pieņemsim, ka lielākā filmas auditorija ir skolas vecumā) tādas dzīvniekmultenes nekad nevar kaitēt, jo izaug no klasiskās bērnu literatūras. Šoreiz tēli pēc savas dzīvnieciskās būtības atgādina 20.gs. sākumā sarakstīto Keneta Grehema (Kenneth Grahame) bērnu romānu „Vējš vītolos” (The Wind in the Willows), lai gan patiesībā „Fantastic Mr. Fox” veidota pēc 20.gs. 70.gados radītā Roberta Dāla darba ar tādu pašu nosaukumu. Saistoša ir šī tēlu tipu atgriešanās tradīcija pasaules kultūrā, un apziņa, ka nekur tālu jau fantāzijās nevar un nav vajadzības aiziet, pat ja pēdējā laikā palīgā nākušas datortehnoloģijas: abstrakti domājot, „Fantastiskais Mr. Fokss” ir ceļš no anonīmās sengrieķu poēmas par Peļu un Varžu karu, tad līdz tautas un literāram dzīvnieku pasakām, kā arī daudzviet 20.gs. atrodamās transformācijas 20. gs., lai pazīstamie dzīvnieku tēli nonāktu pie mums jauna gadu tūkstoša un iespēju sākumā.

Taču dzīvnieku pasaules attēlošanai ir arī savi zināmi mīnusi, pirmkārt, dzīvniekiem nepiemīt gandrīz nekāda morāle, bet bērnu literatūra, filmas un multiplikācijas parasti ir iekodētas didaktikas pilni, tāpēc māksliniekiem jāsvārstās starp divām stihijām – dzīvniecisko un cilvēcisko. Un tieši dzīvniecisko uzvedību jeb dabiskumu, cik noprotams, „Lapsas kunga” veidotāji nolēmuši īpaši akcentēt – galvenais varonis nespēj aizbēgt no instinktiem jeb tā, kas sagādā baudu. Dīvaini, ka pārējiem viņa dzīvnieku draugiem un radiem tamlīdzīgas tieksmes nav saglabājušās, tās šķiet pat groteskas, iedomājoties oposuma komiskos centienus pārkost vistas kaklu. Laikam jau ir sen par vēlu sūdzēties, ka Disneja tipa multfilmas pārkāpj labi domāto folkloras tradīciju un katras filmas beigās metaforiski NEPASAKA, ka tas viss nav pa īstam, ka neko tamlīdzīgu labāk nemēģināt, ka vampīriem līdzināties nav jēgas, jo to nav un lidot var tikai miegā utt. Diemžēl „Lapsas kungs” morāles jautājumu ziņā licies pat amorāls. Nu iedomājieties: attēlots, var teikt, tipisks ģimenes modelis, kurā ir māte, tēvs un mazgadīgs pusaudzis ar zināmiem kompleksiem un kurai ir zināmas grūtības ar dzīvesvietu. Šķiet, ka izdevusies itin dzīva glezna, pat ar psiholoģiski iekrāsotiem tēliem, tomēr bērnu auditorijai piedāvā dīvainu problēmu risināšanas piemēru, jo pašpārliecinātais tēvs nodrošina ģimeni un apmierina savas vēlmes zogot. Viss, šķiet, ka šeit arī beidzas multfilma, jo patiesībā neviens netiek pārmācīts par nodarīto, viss, kas seko Lapsas kunga vieglprātīgajām izdarībām, jāatzīst, ir aizraujošs piedzīvojums, kurā ir iespējams iepazīt arī citus kolorītos dzīvnieciņu tēlus. Tikai zagšanas ainās var satikt foršo Žurku, kurai parādoties skan gardi Balkānu vai spāņu motīvi, kā arī ne tik smieklīgos „ļaunos” cilvēku tēlus, kas katrs simbolizē kādu no rijīgā cilvēka gaumēm. Multfilmas fināls sagādā vilšanos, jo laikam gan tajā ir kaut kāda ideja par dzīvnieku spēju pielāgoties un iedzīvoties pastulbā cilvēka pasaulē, bet tāpat tas smaržo pēc nozieguma. Ak, bet tik jauki būtu dzirdēt garlaicīgo un pārsaldināto kaķa Leopolda saukli, kad palaidņi ir sodīti un piedoti: „Ребята, давайте жить дружно![*]


[*] No krievu val.: „Draugi, dzīvosim draudzīgi!”

dīvaina jušana

Posted in Uncategorized on 29 janvāra, 2010 by s

tik daudz ebreju vēl nekad neesmu piedzīvojusi. acīs raibi, pat fotoaparātam apnika uz beigām. priekšā neslikts un dīvains darbs. komplekss lēnām atkāpjas.