pirmkārt, tas, ka Radzobe seminārā liks analizēt “Antikristu”. tad vēl manas divas tējas, kas to vien gaida kā izdzerties. un, protams, vēstuļu kaudze pastkastītē. un konfektes – visas šokolādes. bet treknākā nagla: 5 brīvdienas jeb filologu brīvlaiks ir sācies!
Bilde no sērijas “Čaka iela”: 
+++
Coldplay – God Put a Smile Upon Your Face
Jauno un iesācējautoru seminārs. manā dzīvē nekad nav bijusi tāda diena kā šī. pēc rīta stresa (iepriekšējais ieraksts) un pēcpusdienas stresa, kad trolejbusā pēkšņi sapratu, ko es esmu izdarījusi, kur pieteikusies un kas mani tuvākajā stundā gaida, bija arī torte. tā nebija parasta torte ar glazūru un uz biskvīta ar ievārījuma starpiņu. tā bija kritikas torte ar pārsteidžošu atmaskējumu, proti, no tortes izleca Berelis. un nobiedēja nabaga jauno autoru Sinepi, kura tajā brīdī bija apmulsusi par Laimas Muktupāvelas glaimojošajiem un ne pārāk profesionālajiem vērtējumiem par saviem stāstiņiem. sasteigto viņa nosauca par perfektu, labāko turēja aizdomās par nekrofīlismu, viduvējo toties nokritizēja par autora necienīgu (nepatika, ka tiek kritizēts deputāta tēls). kamēr mana seja pildījās ar asinīm, jo mana seja vnm pildās ar asinīm, kad runāju es, par mani vai aiz manis. kad Muktupāvelas balto pipariņu glazūra tika noēsta, izleca tātad Berelis. ai, nē, viņš neizleca tāpat – kails un neapbruņojs, bet gan uzreiz ar ieroci rokā, ar ko acīmredzot vēlējās mani šokēt, kas viņam arī izdevās. vai arī naivākajā gadījumā izmantoja iespēju apjautāties “Vai tev ir kāda saistība ar Sinepi?”, lai vēlāk neaizmirstu. protams, būdama zivs pēc dinamīta, es atzinos. tad viņš pateicās par kkādiem vārdiem šajā blogā, bet āķis sāpēja visas kritizēšanas garumā un nelika man mieru: KĀ VIŅŠ TO IR IZSKAITĻOJIS??? nevaru saprast joprojām, bet neatceros, ka kko pārāk labu par Bereli būtu rakstījusi. tātad neliels vāciņš. ak, jā, cienījamajam kritiķim (tagad tikai tā) nepatika stāstu nenostrādātā daba, kam es varu tikai piekrist, jo neveltu daiļradei pietiekami daudz laika. vēlāk izrādījās, ka esmu pavisam nepieredzējusi (1 gads jeb daži mēneši), kamēr skolniecēm un citām tantēm jau grāmatas pie redaktora stāv un atlika tikai atrast ilustratoru + zēns, kurš izrādījās “Bērnības milicijas” solists. ohoho, tātad man vēl ir salīdzinoši zems godkāres līmenis. Žolude man nepatika. ja es zinātu, ka arī viņa šito neatradīs vai ka Berelis viņai neparādīs, sauktu viņu par kuci. bet viņa ir jauna māte, cienījama autore un draudzējas ar Bereli. šī sieviete piekasījās pie kkādām prozas meistardarbnīcas līmeņa lietām, piemēram, “kāpēc tas, nevis tas” utt. gribēju teikt, ka vispār jau es esmu no Barta laikmeta un tātad mirusi autore. īsāk sakot, nezinu pat ko domāt pēc visa dzirdētā. šoks jaucas ar dīvainu sajūtu, ka tevī ir iedūruši ar dakšiņu un, iedomājies!, kaut ko arī izvilkuši. nevaru vien nobrīnīties, ka no 137 pieteikumiem manējais iekļuva 20iekā. kādu laiku man no radīšanas metīsies šķemba. labāk pievērsīšos savam mīļākajam referāta žanram, kas tagad mums modē – Berelis teica, ka raksts par Upīti esot daudz labāk izstrādāts. bhe
+++
Benny Goodman – Lazy River
Labsrīts Ņiživijam, kurš vakar neiesita. Labsrīts A. Širokovam, kurš mums savukārt iesita. Labsrīts Jurčikam ar velna masku un trijžuburi, kas fanoja pa visu zāli. Labsrīts salmiņam alū un binoklim. Labsrīts LedZeppelin! Labsrīts neparasti veselam kaķim. Labsrīts tai zīlītei, kas vakar ielidoja pie mums un ilgi sitās, kaironot kaķa fantāziju. Labsrīts omletei! Labsrīts ekstrasensu kaujai. Labsrīts Cvetajevai. Labsrīts visiem apspiestiem un aplaupītiem, apvainotiem un apsmietiem, apņemtiem un paņemtiem, aizliegtiem un sadragātiem, atgrieztiem un sagrieztiem, labsrīts arī Antikristam, Naumanim, Rietumai, Larsam fon Triram un viņa ģeniālajām filmām, kuras pagaidām man ir tikai pensijas vakaru perspektīvā.
no sērijas “Ēdiens manā dzīvē” – darbs ar nosakumu “wOOt, biezpiens?”:
+++
Led Zeppelin – You Shook Me
šodien man bija 9. maijs, Lāčplēša diena, 1236.09.22. u.c. : esmu uzvarējusi fašistisko aukstumu, sakāvusi teiksmaino komunistisko trojānu FieryAds, iznīcinājusi pāris leitiskus debesmannas šķīvjus, aizmirsusi jauno hanzanet paroli un tagad sēžu te ar Regīnu Ezeru – abas cenšamies saprast, ko īsti esam domājušas savos rakstos un referātos…
turpinot ciklu par “dzīves patiesību” ēdienos un ēdienu bildēs – darbs ar nosaukumu “Dzīve pirms patiesības cepeškrāsnī”:
+++
Green Day – Long view
ir vairāki iemesli, kāpēc vajadzētu pievērsties siltākam apģērbam burkānu jakas izskatā (varbūt arī melnās šokolādes mētelim):
1) iestājās rudens ziema,
2) iestājās iesnas, kas notiek tikai ārkārtas gadījumos, – tātad tas vien jau ir oranžās trauksmes vērts,
3) Coldrex un Coldargan nepalīdz, ja vismaz 6 h dienā mugurā nav kkas oranžs,
4) es neatbalstu tautas partiju, bet man sāk arvien vairāk interesēt Latvijas kino, ko dažos vakaros veicināja ne tikai vīns un kliņģeris, bet arī Rolands Kalniņš, “Medības” un kinomuzejs,
5) oranžā jaka piestāv manam blogam, īpaši tiem apelsīniņiem, kurus vnm iekāroju, ieskatoties šeit, bet par blogiem runājot, arī Guntis Berelis saviem diviem blogiem izvēlējās oranžīgu hederīti (un fuck yeah, viņš arī to organizēja wordpressā!!!). vakar šis cienījamais kritiķis bez jebkādas lapiņas, tikai apbrīnojamas atmiņas un loģikas virknes vadīts, centās Spīķeros apskaidrot 1/1000 sabiedrības daļu par to, kāpēc rakstnieki neraksta blogus. pats dīvainākais, ka viņš, protams, skaidri nezinot, vai daudzi LV rakstnieki neraksta blogus zem segvārda kultūrakadēmiskuma pārņemtajā Cibā or smth. ievadījis mūs pagarā pārspriedumā par to, kāpēc vārds “emuārs” ir briesmīgs (viņš teica “ļoti briesmīgs”, jo esot tikpat svešs latv valodai, cik “blogs” + par dīvaino valodas komisijas tendenci darināt šausmīgus jaunvārdus svešvārdu vietā), Berelis ķērās pie savu blogu popularizēšanas – viens izrādījās redzēts un garlaicīgs , otrs – noderīgs studijām un ļoti devīgs, jo tajā varot lasīt visu, ko cienījamais kritiķis sarakstīja par citiem mūža garumā bezmazvai. blogs esot viens no vienkāršākajiem veidiem, kā padarīt savu tekstu pieejamu lasītājam mūsdienās. taču aiz šīs tehnoloģiski vienkāršas idejas slēpjas rakstnieks, kas datorpasaulē ir analfabēts, jo viņa humanitārā domāšana nav piemērota tik sarežģītas tehnikas adekvātai uztverei: daudzi nesaprot monitora vārda jēgu un spēku, izvēloties rakstīto vārdu; kāds uztver datus un tekstu par faktisku lielumu, kas var tikt pavairota tikai mehāniskā, ne burvju-digitālajā veidā un, piemēram, tekstu, ko var vnk iekopēt citā datnē, pārraksta tajā. neticami, bet tā esot anekdote no dzīves. Berelis, protams, to sauca par humanitārā virziena cilvēka problēmu. otrs Bereļa fakts, kas man likās pietiekami šokējošs, lai būtu arī ģeniāls, ir rakstnieka mēneša izlaistā teksta deva. izrādās, ka Berelis skaidri zina – viņš mēnesī nevar fiziski izlaist no sevis vairāk par 20 lpp teksta (laikam tāpēc viņš nav pabeidzis filolfak, kur rakstāmo referātu daudzums vien var sasniegt ap 30 lpp menesī). nezinu, laikam tas, kas ir vairāk par 20 lpp, Berelim jau sanāk nekvalitatīvs, īsta bērna pļurkstēšana. un blogs, ja rakstnieks tādu raksta, lūk, nozogot no radītāja mēneša normas vismaz kādu daļiņu, jo “rakstnieks atbild par katru savu vārdu, desmitreiz pārlasa to, rediģē, labo”… īsāk sakot, rakstnieki esot traki atbildīgi un tekstuāli ierobežoti radījumi, kuriem blogs tikai traucēs brīvo literāro tekstu plūsmu. tad vēl, protams, jautājums par to, ko raksta blogos – ja personīgas lietas, tad nafig tas rakstniekam esot vajadzīgs, jo tas ir parasto cilvēku liktenis, aprakstīt, kādā krāsā jakas šoruden vilks utt. lasītājs var uzzināt daudz liekas info, kas traucēšot izdotās grāmatas uztverei (daļēji piekrītu, bet Berelis joprojām nesaprot, ka viņš nepārzina katra rakstnieka iespējamos nickneimus). protams, Berelis, tāpat kā kādu 2008. gada mēnesi Karogā, pasūdzējās, ka nav nemaz daudz to labo un interesanto blogu, visur tikai tīņi un muļķības, blogu pasaule esot pilna “ar meitenītēm, kas grib pakārties vai noslīcināties” (šajā brīdī es iedomājos, ka Berelis laikam ir redzējis manu “nāves cilpas” foto kkad augusta beigās šeit). ļoti interesanti pārspriedumi, bet, sapratusi, ka neesmu nekāda rakstniece, jo neatbilstu gandrīz nevienam no “blogus, protams, nerakstošā rakstnieka” kritērijiem, es atcerējos tikai savu burkānu jaku – ārā izrādījās briesmīgs pussals.
P.s. ja rakstnieki neraksta, tad varbūt tomēr literatūrzinātnieki? 
+++
Led Zeppelin – Babe, I’m Gonna Leave You
šodien uz dažām stundām piepildījās mana bērnības utopija: atnāku no skolas un dzīvoklī ir ne tikai kaķis, bet arī mazs, foršs pūdeļkucēns, kas nemitīgi rej un lēkā. abi nesaprotas, baidās, bet mēģinājumi iepazīties un interese vienam par otru acīmredzami ir , domāju, ka tas ir kas līdzīgs mīlestībai, jo kaķis no rejieniem aizsargājas ar mīkstu ķepu. līdz ar bērnības sapni var piepildīties arī ļaunākais murgs: “..britu valdība plāno pieņemt noteikumus, kas liek interneta provaideriem slēgt tīmekļa pieslēgumu lietotājiem, kas regulāri nodarbojas ar mūzikas failu nelegālu apmaiņu” /avots/. un kamēr Kurts Kobeins svinētu savu vārda dienu, es pamodos ar dažiem mūžīgajiem jautājumiem:
kāpēc vīrieši neapgriež matus, ja ir pilnīgi un sausi sirmi?
ko var sakult/ kā var izkļūt ārā varde, kas iekrīt paniņu kannā, nevis podā ar krējumu?
kāpēc kaķi mēdz tik traki mīlēt sauso barību?
kāpēc iesnas atnāk pa nakti?
+++
Pagājušās dienas citāts: “Mīlestībai, kas nav platoniska, nav jēgas. Tas ir ceļš uz iznīcību. Romeo un Džuljetai ir jādzemdina vismaz Šekspīru, bet notiek otrādi.” /krievu 20.gs.s. filozofs Vladimirs Solovjovs/
+++
Pearl Jam – Corduroy
sasedzos ar segām, aizdurvēju balkonu, noslāpēju skaļruņus, nogalināju pāris tomātus (liku tiem mocīties, pārkaisot brūces ar sāli), atteicos no dzīvnieku patversmes bildēm (aizkustina), saņēmu spilvenu un žņaudzu nost miega feju.
+++
The Smiths – You Just Haven’t Earned It Yet, Baby
Mākslas projekta “Survival kit” ietvaros mākslinieki tiek saukti palīgā parastajiem mirstīgajiem, un mīļākais, ko viņi varēja izdarīt, ir cienāšana ar paštaisītām zupām. tā nu gadījās sajust, ko nozīmē visā bomzīgumā gaidīt žāvētas gaļas smaržojošu pupiņu viru Paula Bankovska izpildījumā (tur gan palīdzēja A. Neiburga). dzejniece Agnese Krivade dalīja karotes, šķīvjus un novāca netīros rīkus – atņemot manējo, viņa ieskatījās pat acīs un smaidīja kā kāda Dobeles piepilsētas kafē oficiante, kurai ir 1 resns lādzīgs vīrs un 3 paklausīgi bērni. gaidījām ilgi, es sapratu, ka ērtāk ir piedzerties un tad gaidīt, jo citādi kkā dīvaini starp tiem iereibušajiem jauniešiem. Bankovska zupa līdzīga viņa sliktākajiem romāniem (nezinu, kur viņš vairāk lēja to aizdomīgo šķidrumu no glāzes – zupā vai sevī): galvenie varoņi ir vienveidīgi vīrieši, sižets avantūrisks, profesionāli, bet plakani= pupiņas par cietu, burkāni pārvārīti, gaļas gan daudz, bet dīvainā piegarša… (pētersīļu? es tos vnk ienīstu)
tomēr visu apēdu un varbūt pat gribētu vēl: на халяву и уксус сладкий
P.S. ak jā, nesen biju uz Gaujarta koncertu. te video (tur daudz svešu cilvēku, kurus nevajag ņemt vērā)
+++
Queen – Don’t Stop Me Now
Jāatzīstas, ka es dažreiz pa naktīm ēdu sāļu jo sāļu žāvētu speķi ar ķiplokiem. Nav tā, ka es to nevarētu darīt pa dienu vai kad visi mājās. Nē. Vnk naktī es par to atceros. Speķa ēšana naktī ir kā pīpēšana uz balkona, kā dzeršana no pudeles zem kāzu galda, kā lasīšana tualetē, kā iesnu slaucīšana piedurknēs, kāju likšana uz galda utt. Tik nejauki un patīkami vienlaicīgi. Ar sazvērestības dalībnieka prieku ielavos virtuvē, sagriežu plānās šķēlītēs, tad ātri uz balkonu pēc ķiplokiem, nedaudz ūdens, naža un šķīvja. Patiesības mirklis. Sāļi asā garša mutē uzkavējas vismaz līdz rītam, to nevar nojaukt pat zobupasta, no rīta droši vien nedaudz pat smird. Tā, aktīvi košļājoša un baudpilna, es ilgojos pēc ūdens, ilgākas nakts un negribu mirt bezjēdzīgi tieva.
+++
Кино – Бездельник
atrasta rakstiska liecība par manu 2008. gada vasaru, kas man šķiet amizanta:
“Un es jau varu iedomāties: kā lapsenes ap pērno medus podu vai kādreizējo pūzni sitīsies asinīs un sviedros skolas lapiņām aplipušie mazākumtautību vecāki. plauktiem zibsnot un netīrībā laistoties, tika nomainīta skolas grāmatu dislokācijas vieta. vadītāja ir slampa, bet grafiks šīem cilvēkiem ir sviests. man šķiet, ka pēc darba redzu sapņus ar suņiem un gribu ar tiem seksu.
(no darba aizejošā grāmatu veikala pārdevēja)
hah.
+++
Elvis – Blue Moon
 | asdfg on Melnā anekdote iz dzīves |
 | rvins on svešķermeņi |
 | sinepe on svešķermeņi |
| rvins on svešķermeņi |
 | experts on svešķermeņi |
