jaundzimušo pilna diena

šodien manī dzima naids pret krāsaino izdruku. īpaši, ja to veicu ne es, bet kāds patukls vīrietis ar pļešku un rindā pirms manis 10 min pirms lekcijas. ak šie apdauzītie mākslinieki un reklāmiķi. mīļajā pārpildītajā trollī piepildījās tik ilgi lolotā vēlme – ar acu skatu vien ierosināt kontrolieros aizdomas un satraukumu, tad pamazām piesaukt tos sev klāt un likt mani pārbaudīt (kaut arī jau pārbaudīts). fenomenālas hipnotizētājas spējas: es to paveicu un aplauzu divus kontrīšus uzreiz – to jaunavu (zaķis nevar ķert zaķus!), uz kuru blenzu, un pakalpiņu, kuru viņa aizsūtīja “pārbaudīt to galu”, rrrr, hiēnas. radās vēlme uzrakstīt stāstu par čomu, kas nodod asinis, un tas ievelkas uz vairākām paralēlām dzīvēm, ar kārtīgām, ievārijuma 15 reizes pārziestām kārtainām laika pankūkām, protams. Zimbabvietis valodniecības lekcijā pasvieda labu ideju: mēs literāti varētu sacelties pret valodnieku noteiktajām normām un uzrīkot anarhiju. sākumam vajag grupējumu, kurš izpildīs performances, līdzīgas Roberta krišanai no krēsla dzērumā pag nedēļ. piedāvāju saukties par “kritušajiem” vai “kritējiem”, vai “krītalām”  – pēc zināmas līdzības ar dekadentiem. galvenā pretenzija “Kritinieku” manifestā: “nevajag mums teikt, ka tos visus normatīvus Jūs ņemat no “pašas valodas”, nevis izdomājat paši; kā var tāds vārds kā “eira” nākt no tautas lietotas valodas? maximums tā ir bijusi atrauga, ko kāds  jūsu studentiņš kļūdas pēc pierakstījis no večiņas Valkas mežos.”  man ļoti patīk mūsu kliķe, sen nekas, izņemot cepliskas kritikas draudzības, nav bijis. nekāds “nulltās paaudzes” manifests nav, tomēr krāsaināk. pēdējais, ko šodien no ielas redzēju, bija kādas estētikas problēmas risinājums: izrādās, bumbieriem, tāpat kā vīriešiem, skaistums nav obligāts.

+++

Rammstein – Feuer und Wasser

sinepe atmaskota

Jauno un iesācējautoru seminārs. manā dzīvē nekad nav bijusi tāda diena kā šī. pēc rīta stresa (iepriekšējais ieraksts) un pēcpusdienas stresa, kad trolejbusā pēkšņi sapratu, ko es esmu izdarījusi, kur pieteikusies un kas mani tuvākajā stundā gaida, bija arī torte. tā nebija parasta torte ar glazūru un uz biskvīta ar ievārījuma starpiņu. tā bija kritikas torte ar pārsteidžošu atmaskējumu, proti, no tortes izleca Berelis. un nobiedēja nabaga jauno autoru Sinepi, kura tajā brīdī bija apmulsusi par Laimas Muktupāvelas glaimojošajiem un ne pārāk profesionālajiem vērtējumiem par saviem stāstiņiem. sasteigto viņa nosauca par perfektu, labāko turēja aizdomās par nekrofīlismu, viduvējo toties nokritizēja par autora necienīgu (nepatika, ka tiek kritizēts deputāta tēls). kamēr mana seja pildījās ar asinīm, jo mana seja vnm pildās ar asinīm, kad runāju es, par mani vai aiz manis. kad Muktupāvelas balto pipariņu glazūra tika noēsta, izleca tātad Berelis. ai, nē, viņš neizleca tāpat – kails un neapbruņojs, bet gan uzreiz ar ieroci rokā, ar ko acīmredzot vēlējās mani šokēt, kas viņam arī izdevās. vai arī naivākajā gadījumā izmantoja iespēju apjautāties “Vai tev ir kāda saistība ar Sinepi?”, lai vēlāk neaizmirstu. protams, būdama zivs pēc dinamīta, es atzinos. tad viņš pateicās par kkādiem vārdiem šajā blogā, bet āķis sāpēja visas kritizēšanas garumā un nelika man mieru: KĀ VIŅŠ TO IR IZSKAITĻOJIS??? nevaru saprast joprojām, bet neatceros, ka kko pārāk labu par Bereli būtu rakstījusi. tātad neliels vāciņš. ak, jā, cienījamajam kritiķim (tagad tikai tā) nepatika stāstu nenostrādātā daba, kam es varu tikai piekrist, jo neveltu daiļradei pietiekami daudz laika. vēlāk izrādījās, ka esmu pavisam nepieredzējusi (1 gads jeb daži mēneši), kamēr skolniecēm un citām tantēm jau grāmatas pie redaktora stāv un atlika tikai atrast ilustratoru + zēns, kurš izrādījās “Bērnības milicijas” solists. ohoho, tātad man vēl ir salīdzinoši zems godkāres līmenis. Žolude man nepatika. ja es zinātu, ka arī viņa šito neatradīs vai ka Berelis viņai neparādīs, sauktu viņu par kuci. bet viņa ir jauna māte, cienījama autore un draudzējas ar Bereli. šī sieviete piekasījās pie kkādām prozas meistardarbnīcas līmeņa lietām, piemēram, “kāpēc tas, nevis tas” utt. gribēju teikt, ka vispār jau es esmu no Barta laikmeta un tātad mirusi autore. īsāk sakot, nezinu pat ko domāt pēc visa dzirdētā. šoks jaucas ar dīvainu sajūtu, ka tevī ir iedūruši ar dakšiņu un, iedomājies!, kaut ko arī izvilkuši. nevaru vien nobrīnīties, ka no 137 pieteikumiem manējais iekļuva 20iekā. kādu laiku man no radīšanas metīsies šķemba. labāk pievērsīšos savam mīļākajam referāta žanram, kas tagad mums modē – Berelis teica, ka raksts par Upīti esot daudz labāk izstrādāts. bhe

+++

Benny Goodman – Lazy River

6diena. reloaded

3 stundas es skatījos uz sievieti bez krūštura, kurai piestāvēja turēt referātu krūšu līmenī vairāk, nekā ik palaikam iztaisnot krekla krociņas, pavelkot uz leju, un tikpat daudz man pakausī pa dīvainu, neloģisku trajektoriju pūta guļoša zēna elpa. izskatījās, ka viņš ar skatu iedūries savā bikšu priekšā un sakucies pārdomā, ko ar to darīt. manai pag gada līdzīgo vārdu ķēdei pievienojās jauns, tagad ir tā: Marita, Arita, Airita, Mairita, Harita. ja tās visas būtu manā redzeslokā iekļuvušas vienlaicīgi, es laikam beidzot iegūtu kādu balvu par veiksmi viņas skaniski jaukt. vakar pēkšņi atverot acis, ieraudzīju, ka visi trolejbusa iemītnieki kautrējas, tāpat kā katrs atsevišķi. diezgan romantiski. transporta līdzeklis tik cieši iesakņojies manā dzīvē, ka jau ir brieduši daži stāsti ar to saistīti. piemēram, šodien nevarēju vien izdomāt, kādā formā lai uzraksta par kontrolieru traumējošo iespaidu uz cilvēku. uz kādu mazu dvēselīti – tā arī paliku pie nosaukuma “Par to, kā kontrolieri traucē mazo dvēselīti”, kas būtu neparasti sirreāli uzrakstīts, citādi, iepazīstoties ar padomju kritiku, sāku uztvert savu “stilu” par pārāk tradicionālu, vietām pat socreālisma ietekmētu. nē, modernisms foeva. bet šodien dienas jautājums ir: ko darīt ar kabaci, kas uz mani tik vienaldzīgi skatās caur dubultlogu? Kabači gruzīnu gaumē vai kabači ar dārzeņiem.

+++

Creedence Clearwater Revival – Susie Q (8 orgasma minūtes)

vissskaidrs

Reiz dzīvoja mazs un nabags Vissskaidrs. Viņam arvien bija neliels vecums un viņš ļoti reti varēja nopirkt alkoholu, lai gan parasti tam ļoti ļoti gribējās, jo viņš vnm apzinājās savas esamības absurdo pašsaprotamību. Tā nu bija lielākā Vissskaidra problēma – viņš eksistēja un ar to bieži kaitināja ne tikai pats sevi, bet arī pārējos. Nevar noliegt, ka Vissskaidru bieži sita jau pašā viņa agrajā bērnībā, viņam tik tikko piedzimstot, cilvēki psihoja, lietoja dažādas muļķīgas metodes viņam par spīti, taču kā granīts un betons Vissskaidrs parasti arvien palika viņiem ceļā un nekustējā ne no vietas savā pašsaprotamībā. Viņš nebija ietiepīgs, bet neko ar savu monumentālo dabu padarīt nevarēja. Cilvēki ļoti reti saprata, ka Vissskaidrs nav vainīgs par to, ka piedzimis un ka viņa vecāki ir Patsvainīgs un Zinātgribēji, kuri nekādā ziņā rūpēties par savu atvasi nebija spējīgi. Turklāt ļoti bieži arī pašam Vissskaidram nāca prātā aizdomas, ka viņa īstais tēvs ir Pardaudzgribēji, kurš tik absurdi līdzinās Vissskaidram.

Tā nu Vissskaidrs itin bieži klauvē pie cilvēku durvīm un galvām, lai pastāstītu savu dzīvesstāstu un palūgtu nedaudz barības. Vissskaidra mīļākais ēdiens ir jaunas dzīves cepumi, taču ļaudis viņam vnm met mutē tikai un vienīgi cerības kartupeļus. Bet Vissskaidrs nenoskumst, jo zina, ka cilvēki tiks par to sodīti, kad Vissskaidrs atnāks pie tiem vēlreiz.

+++

Stairway To Heaven