RadioZiņa

Arti Dvarionas, Tu labāk nejoko un nelaid tādas baumas, ka nākamgad varētu atbraukt Muse un Green Day! tā var arī norauties no satrakotajiem un maksātnespējīgajiem faniem..

+++

Green Day – See The Light

hipotēzes un patiesība

tikko iedomājos vismaz divus iemeslus, kāpēc elektroniskā mūzika (ja tajā nav pārliecinoša vokāla un labu vārdu) dažiem un daudziem ir daudz tuvāka dvēselei, nekā, piemēram, akustiskā un ģitārmūzika or smth:

1) dzirdot šīs skaņas, kas bieži nav līdzīgas nekam reālajā, tradicionālajā pasaulē, cilvēks jūtas ārpasaulīgi, viņam patīk šis sintētiskums un tā piedāvātā atsvešinātība no pelēkās ikdienas;

2) daudzi varbūt arī neapzināti saprot, ka šīs sintētiskās skaņas rada galvenokārt necilvēciskas mašīnas, tajās ļoti maz ir piepūles un sviedru, tās principā var apgūt un darināt jebkurš interesents ar attiecīgo aparatūru. šī apziņa gandrīz pilnīgi izslēdz iespēju, ka klausītājs ir zemāk attīstīts un neprastu radīt ko līdzīgu – tātad tā ir valoda, kura ir tuva un saprotama, pat ja to nemēģina “lietot”, bet tikai uzklausa.

bet par dzīves patiesību es tik un tā izdomāju, lūk, ko:

+++

Depeche Mode – A Pain That I’m Used To

nedaudz par Latvijas kustīgajām bildēm

kādu labu laiku atpakaļ gadījās zedienā ievērtēt jaunāko latviešu pilnmetrāžas filmu “Medības“, kas patīkami pārsteidza ar savu latviskumu un reizē nelatviskumu, jo tā brīžiem pat ļoti uzstājīgi atgādina Emira Kusturicas veidotu kino – lai to pamanītu pietiek ar Holivudiskās “Arizona dream” pieredzi, un var arī nepazīt “Melno kaķi un balto runci”, lai gan daudzas paralēles ir arī no turienes. domāju, ka tas nemaz nav slikti, ja latviešu režisors (šoreiz Miezītis) ņem mācību stundas pie leģendām, lai gan Kusturicu pieredzējušu skatītāju tas piesien pie nepārtrauktas līdzību meklēšanas visas filmas garumā: “Medības” ir patiesi latvisks stāsts, domāju, ka tas ir galvenais, kas režisoram un scenāristam bija padomā – parādīt latviešu dzīvi, kā to vēsta anotācija. izdevies. bet tam klāt nāk balkānu kino romantiskā piegarša, kas sastāv no a) piparotām situācijām (policists izvaro zaglēnmeiteni un tā paliek stāvoklī vai tās diezgan atklātās un  patiesībā ne pārāk estētiskās seksa scēnas ar Keišu), b) neaizklapētais emociju kanāls varoņos jeb jautrības ar asarām vienlaikus (grūtnieces, kas sit ar āmuru meža cūkas gaļu un iedomājas tos, kas tās paveda!), c) ne tik daudz varoņu, cik pašas filmas muzikalitāte, kas atspoguļojas pievilcīgā skaņu celiņā. protams, klāt nāk arī latviešu nacionālais dienvidnieciskums – sajūta, ka filmas varoņi dzīvo siltu dzīvi, katrs ir atradis savu vietu zem saules un tikai nedaudz vēl dzenas pēc laimes, kas tomēr liek palikt uz vietas (paliek gan meža skrējēji, gan grūtniece no vilciena, gan arhitekts) un salipt visiem vienā lielā dejā. beigas liek domāt, ka tikai tad, ja mirst kāds policists (vara un kārtība), ir atļauta klusa panika.

Lielā Kristapa sakarā redzētā dokumentālā filma “Piektais Hamlets” par Kroderu un viņa Hamletiskajām izdarībām Valmieras teātrī bija neparasti interesanta, neskatoties uz to, ka tā saistīta ar teātra tēmu, kas man sveša un parasti vienaldzīga. var teikt, ka tas bija stāsts par pilnīgi nepazīstamu cilvēku, kas izrādījās satriecošs mākslinieks. nezinu, pēc kādas metodes viņš strādā ar aktieriem, taču Kroders varētu būt latviešu Staņislavskis. šķiet, ka arī pret aktieriem viņš attiecas līdzīgi: nosaucot viņus par sūdiem, domā kā par izejmateriālu (vissvarīgāko) izrādes tapšanai. dok ir patīkami maz sentimentu un vecu seksdīvu atmiņu, kas parasti tik ļoti atgādina filmas par teātri dzīvē.

savukārt “Monētas dubultportrets” ir diezgan amizantu un pat grotesku amatierkadru savijums, kas rāda padomju dzīvi nedaudz priecīgāku, nekā parasti stāsta, lai kā to arī necenstos sabojāt aizkadra “balss” – radīta, lai apskaidrotu priecīgos kadrus ar komentāriem par to, kas it kā notiek attēloto cilvēku galvās un kas vispār notiek. bet padomju tvists bijis tā vērts, lai to dzirdētu klātienē! šādas filmas neviļus uzvedina uz domām, ka par mums nebūs zināms nekas vai arī tikai mobīlo kameru safilmētais materiāls.

animācijas filmas bija tas, kas pārsteidza vispatīkamāk, jo tas patiešām ir profesionāli izstrādāts materiāls ar pretenzijām uz mākslas darba reputāciju. iepaidīgākā Latvijas līmenim bija Avārijas brigādes jaunākā “Lācis nāk“, kas veidota pēc patiesiem notikumiem, kad latviešu izcelsmes lācis ieklīda igauņu Roņu salā uz ledus gabala (fantastisks stāsts). Latvijas animatori lieto gan labsirdīgākā humora tradīcijas, bez visādiem tom&jerry sadismiem, gan, protams, ABrigādes tipa lelles, kas izskatās tik mīļi un dzīvi, gan (pats galvenais šoreiz) – “Ice age” līmeņa datorgrafiku, lai gan nelielos apjomos, un varbūt tieši tāpēc šis efekts izskatās organisks, pārsteidz un iepriecina kā viens no Latvijas mākslas sasniegumiem.

Maza, trīsdaļīga un ļoti ļoti mākslinieciska multene “Reiz Dievs…” (veidojuši jaunie latviešu mākslinieki + Ilmārs Blumbergs) ir diezgan patīkams latviešu (kristīgo) teiku atspoguļojums krāsās un formās. īpaši jauka un skatāma bija otrā – lielskas mūzikas un profesinālas mākslas savienojums, bet trešā daļa, acīmredzot  Ilmāra Blumberga veidota, pārsteidz ar oriģinalitāti attēlojuma principu un līdzekļu izvēlē: vnk tušas pleķi un neaizpildīti zīmējumi uz papirusa tipa papīra, bet no tiem grūti atraut acis, jo šis paņēmiens prasa no skatītāja ikmirkļa nesagatavotību un ilgas – nevar tak zināt, vai tomēr kkas no tām līnijām neizrādīsies pārsteidzoši skaists un pazīstams.

Lielākais multiplikācijas pārsteigums, protams, ir “Pavasaris Vārnu ielā“, kas veidots pēc attiecīgā jauniešu romāna, taču multene ir neatkarīga no jebkādiem avotiem tajā ziņā, ka ir mākslinieciska augstvērtīga un patiesi sirsnīga. jāatzīmē, ka visas redzētās multenes atšķiras ar īpašu optimismu un labsirdību (iespējams, Latvijā vēl domā par bērnu kā galveno potenciālo animāciju skatītāju). šajā ziņā visspilgtākā ir tieši šī animācijfilma, jo neasajam animētajam attēlam pievienoja satriecošu mūziku (Šubrovskis & co, ar Ingas Ābeles tekstiem), kas arī ārpus multenes ir klausāma ar baudu. grūti nesalīdzināt “Pavasari Vārnu ielā” ar labsirdīgākajām padomju tradīcijas multenēm (piem., Brēmenes muzikanti, Nu, pagaidi!, Kaķis Leopolds u.c.), kur pilsēta nav netīra bedre, bet gan piedzīvojumu vide ar diezgan nekaitīgiem ienaidniekiem un “briesmām”, ar kārdinājumiem un bēdām; par galveno balvu tiek izvirzīta draudzība un mīlestība (bērnu), uzticība un izpalīdzība, pieaugušo pasaule ir smielīgi bezspēcīga mazo palaidnību priekšā, noziegums nav īsti noziegums kriminālā nozīmē, bet dziesmas ir tiešs atspoguļojums galveno varoņu sajūtām – un tas viss ir skaisti, nevis sāpīgi, dabiski, nevis absurdi. ar padomju multenēm to sarado arī vienkārša zīmēšanas tehnika un tas, ka nav pretenzijas uz 2 metrīgu epopeju ar varoņu piedzīvojumu kāpumiem un kritumiem, bet ap 20 min ilgais stāsts ir tieši tik lakonisks, lai to gribētos noskatīties vēl un vēl.

+++

Zigomārs un Bronikūrs – Satraukto dāmu songs

atkārtoto darbību diena

manas pārdomas par to, kas ir māksla un ko tā var atļauties, apstiprināja literkritikas lekcijas R. Cepļa vadībā, jo viņš lika mums visiem noskatīties jauno Rammstein klipu ‘Pussy’. nebrīnīšos, ja šis mākslas paraugs iegūs tikpat plašu rezonansi kā jaunā izrāde “Vadonis”, kur, pēc viena domām, ir izsmieta Latvija un K. Ulmanis, bet pēc citu – ir radīts amizants priekšstats par to. lai gan mums fakultātē jau katru dienu par to runā un iesaka noskatīties, lai nostātos kādā no pusēm, man nez kāpēc tādas vēlmes nav. nejūtos spējīga novērtēt latviskās vērtības un mākslas & valstiskuma kvalitāti. toties beidzot (atkal) atbrīvojos no dažādām vecām fotogrāfijām, kuras tikai aizņēma lieku vietu un raibināja acis. tie bija tikai daži klikšķi. par atkārtotajiem sprintiem uz mājām un atpakaļ, uz filmu un atkal uz filmu nemaz nerunājot, bet par to atkal cits stāsts

+++

Rammstein – Los

gruži in depo

likās, ka angļu filologi par maniem ir interesantāki, jo pārsvarā bija vīrieši (Matilde zina, ko dara).  ļoti simboliski sanāca atvadīties no iepriekšējās dzīves, jo man trolejbusa dēļ nācās aiziet brīdī, kad The next ones spēlēja kkādu jauno Frusciante dziesmu.

P.s. baudu Muse jauno albumu, mm

+++

Muse – Exogenesis: Symphony, Pt. 1: Overture

Oh, I’m quite excited

rudenī albumus izdod:

Muse

Сурганова (x 2!)

Ночные Снайперы

varbūt pat solījumu izpildīs Kings of Convinience un Coldplay (ko gan vēl viņi varētu izdot? )

+++

Coldplay – Politik

impresija

..bet viņi aplaudēja un smējās, un apbrīnoja, domājot, ka tas nu gan ir viens jauks muzikants, kas viņai last.fm’ā trešajā vietā pēc klausīšanās – pat nosaukums šai japāņu grupai tāds patīkami īss un mīklains -  “Kино”, par solistu nemaz nerunājot…

+++

Yeah Yeah Yeahs – Maps

Kur tu beidzies, es sākos.

pirmais mēģinājums atdzejot (lai gan atdzejojumus un dzejas tulkojumus pricipiāli neatzīstu), jo atdzejošana tagad ir modē (internets rāda, ka katram sevi cienošam jaunietim vai kulturālam cilvēkam jāprot publiski tulkot). par upuri nejauši krita viena no mīļākajām Radiohead dziesmām “Where I end and you begin“:

There’s a gap in between
There’s a gap where we meet
Where I end and you begin
And I’m sorry for us
The dinosaurs roam the earth
The sky turns green
Where I end and you begin
I am up in the clouds
I am up in the clouds
And I can’t and I can’t come down
I can watch and not take part
Where I end and where you start
Where you, you left me alone
You left me alone
X’ll mark the place
Like the parting of the waves
Like a house falling in the sea
In the sea
I will eat you alive
There’ll be no more lies

__

es:

Plaisa vidū, kur nācies
Tikties mums
Kur es beidzos, tu sācies
Žēl par mums

Dinozauri klejo pa Zemi
Debesīs zaļi mācies
Kur es beidzos un tu sācies
augšā mākoņos es
augšā mākoņos es
Nevar un nevar neviens lejā nest

varu sēdēt, bolīt acis
kur es beidzu, tu sācis
Kur tu, tu pameti mani
Tu pameti mani
Atzīmēšu vietu
Kā viļņi šķeļoties
Kā māja, krītot jūrā
Jūrā
Es aprīšu dzīvu tevi
Un beigušies ir meli.

+++

Radiohead – 15 steps

*

my godness will land on august the 30th. yeah

stāāāāāāāārlait, aiv bīn čeisin a stāāāāārlait

skraidu pa Vice City un meklēju pasažierus taksim, skanot 2006. gada vasarai…

vasara vēl ir un jānodod grāmatas.