Sieviešu garderobē

Ekonomistes dienas stāsts:

“Es ķip zvanu uz to hansabanku, a man tur ķipa prasa, ko es vēlos darīt pie viņiem. prasa, vai es gribu ķip strādāt par finanšu analītiķi, nu tu zini – to tizlumu tur darīt [..]. es saku, ka pieteicos ķipa uz to [grāmatvedi], ka man tur tak atzīmēts anketā bija. tad prasa: vai jūs mācaties dienas nodaļā. es tāda – jāaa. saka: vai jums ir autovadītāja tiesības. es tāda: nē. nu bļin nafig man prasīt par tiesībām, ja es neatzīmēju. tad vēl būtu jāpērk mašīnu priekš darba, bet nē, viņi tad saka: mēs jums tad iedotu mašīnu.

jā, ķipa es speciāli likšu tiesības un krāšu uz mašīnu, lai tur strādātu un dabūtu to mašīnu, ja iedos. tad ķipa : vai jus nevarētu mūsu darba dēļ pāriet uz vakara. nu nafig man to vakaru, cik tur mums ir 90 – 80? nu! es vispār nesaprotu, ko viņi tur piedāvā, ja es negribēju nemaz. ķipa – ari strādāt par administratoru, tur ķipa ar visiem “sisisi”, “sjusjusju”, “kur jūs strādājat? kā darbiņā?” utt. nē, nu nafig, ja es ķīpa iešu uz banku , lai ar cilvēkiem strādātu. ja es gribetu ar cilvēkiem strādāt, ietu uz maximu. a tev nav līdzi tie uzdevumi? man tur bilance nesanāk.”

+++

“Un Tu baidies kā bērns, kad tumsā parādās lēns… mans melnais velosipēds.” /Hospitāļu iela – Melnais velo/