“Kas šis par laiku, kad saruna
par kokiem gandrīz jau noziegums?
Jo tā ietver sevī klusēšanu
par daudzām nelietībām.”
/Berthold Brecht ”An die Nachgeborenen“/ (”Tiem, kas dzims vēlāk“,
tulkojis Jānis Krēsliņš, Ņujorka, iespējams XX gs. 50tie)
This entry was posted on Marts 24, 2008 at 3:16 pēcpusdienā and is filed under dzeja, filologs nedzīvo/filologs lasa, saldskābums, socioloģija with tags bertolds brehts, dzeja, gadsimts, jānis krēsliņš. Jūs varat sekot jebkurām atbildēm pie šīs tēmas ar RSS 2.0 feed
You can leave a response, or trackback from your own site.
Decembris 2, 2008 plkst. 4:15 pēcpusdienā
Jā dīvaini, ka cilvēki iztirgo savu vidi. Pie tam par sviestmaizem ar zaļi pūkainu virskārtu. Hā. Lai pēcāk kā vāveres skrietu pēc lielākas algas, par kuru varēs nopirkt biļeti uz Austrāliju. Redz tur varot aplūkot kokus. Ejiet dillēs! Vispār veselīgqas. Man vajag kokus tepat. Kamēr vēl ir. Kā teca man kāds zviedrs (darījumu cilvēks), kurš pārdeva Latvijas apaļkokus – glabājiet savus mežus. Eiropā vairs sen nav ko redzēt. Tur nav nekā interesanta – viss tāds vienāds.
Attiecībā uz Ameriku – šķiet nav citas nācijas, kur nauda ir iesakņojusies tik dziļi cilvēku jūtās. /šito neizdomāju es. Šito arī pirms Kurta Vonnegūta jau bija rakstījis kāds uzņēmējs/