Melnā anekdote iz dzīves

Vai ziniet, kādus “sociālos darbus” piedāvā tiem, kas vairs nesaņem naudu no biržas? Līķu apmazgāšanu morgos. 100 Ls mēnesī.

+++

Muse – Soaked

svešķermeņi

ne dienas bez jaunas dzīves pieredzes. divi svarīgākie svešķermeņi: piparmētras un latviešu valoda. pirmais uzbira uz ēšanas procesā esošu burkānu (nejautājiet – kā) un pilnībā atsvaidzināja tā garšu. kulinārās izvirtības parasti rauj uz augšu, bet, izrādās, ka tie mīti par burkānu kā visu iespējamo perversību objektu ir patiesi – piparmētru & burkānu salāti būtu interesanti. varbūt pat vienā līmenī ar tādu seksu kā burkāni & saulespuķu sēkliņas & majonēzes (obligāti). tāpat bija ar Littera Scripta filolo konferenci – izrādījās, ka tā ir domāta pārsvarā slāviem, daudzi bija atbraukuši no Krievijas (pat Altajas, kas izklausās tālu), bet mums trijām baltēm priekšnesumi latviešu valodā. labi, ka man vēl par to Šeršeņeviču iejaukts, tad vismaz esot saausījušies un sapratuši citātus. kādas asociācijas ar latviešu valodas stieptajām skaņām ekspadomju valstu meitenēm un zēniem bija, klausoties ziņojumus par Ingas Gailes jūgendstilu un Trimdas (!) dzeju, nevaru diemžēl iedomāties. laikam kkas līdzīgs man būtu, ja aizbrauktu uz Kauņas konferenci. jutos kā svešķermenis, jo stāstīt trijām savām kursabiedrenēm un varbūt dažiem konf vadītājiem no LU slāvistiskas – tā ir neaizmirstama lūpu dzesēšanas sajūta. bet vispār man patika, pie tā var arī pierast

no ēdienu paraugsērijas – darbs ar nosaukumu “mājsaimnieces zeltainie grēciņi”:

+++

Skyforger – Apkārt kalnu gāju

montāža

sēžu istabā un blenžu monitora tekstā, kas tik tikko bija placentā. attīrot no asinīm pēdējos gabalus. sajūta it kā tūlīt tūlīt drīz drīz rīt rīt būtu jāuzgāžas kam lielam. bet ienāk tēvs un liek man ar karoti attīrīt sarecējušu ābolu sulu no cepampannas. atkal ir padarījis kārtējo grupiņu par vecišķiem un mīkstiem grumbainīšiem. izrādās, bērnība var ienākt kuru katru brīdi pa durvīm un likt apēst kko pieredzējušu.

Bilžu sērijā “ēdiena momentuzņemšana” darbs ar nosaukumu “Ciešā vienlaicība”:

+++

Māris Šverns – Četrpadsmitā

vēl ilgi būs aktuāli

+++

Dzelzs Vilks – Balerīna

atrast īstos vārdus

kabaču sezona atskan! apčubināts ar nazīti, saliets šķēlītēs, sabučots eļļā un pārspēts ar majonēzi + ķiplociņi, mmm. izrādās, tas griež garšīgāk, nekā likās. vēl uzraku, ka Depo tagad uz jebkuru pasākumu ieeja brīva (jānes upuri alum), kas, protams, pakļauj, ka ēdīs arī visādi sūdaini grupējumi ar bungām un diviem stīgu kokiem. Šeršeņevičš, cūka, nerullē, bet drīz jau jālec gulēt. tikmēr degu ar Čaku. tak tomēr dzied interesantāk, nekā referāts par nodzīto Upīti. šodien atritināju, ka tiešām – visi modes mākslinieki zin geji. kāds pāruzdūries šim blogam, iekasot gūglē vārdu “klitors” – man sēž skumji, jo tas patiešām neguļ pats vērtīgākais manī.

+++

Dzelzs Vilks – Meitene no sirds (šodien dievs ir sajucis prātā)

6diena

dienas nāve:  veiksmīgi beidzās trakā divmēnešu literkritikas vēstures sezona – tātad pirmdienā varēs nūģoties, neatejot no datora visu dienu, vai seksīgi aizmigloties kādā biblio kaktiņā, bet 6dienās atkal gulēt, līdz sega neatstāj pēdas uz sejas.

dienas dzimšana: pirmo reizi piedzīvoju tik lielu skaitu stīgu vienlaicīgi un iepazinu lielisku žilbinošu Trubu, kā arī timpānu psiholoģiju – “labāk daudzi dažādi sitēji, nekā viens nobesījies”. vēlāk izrādījās, ka Saw ir tīri filozofisks kinoseriāls – ideja par to, ka sliktie saņems sodu, labie varēs izvēlēties, kā tas notiks, bet tēze “Tikai nāves tuvumā cilvēks apzinās dzīvības vērtību” ir pureseksa vērta. nezinu vēl kā pirmās filmas, bet sestā “sērija” drīzāk kails domugrauds, nekā miesa bez ādas. Saw varētu būt Lost turpinājums – cilvēka izolētības apziņa un sajūta, ka kāds to visu organizē, strauji pāriet darbībā – nolaupītais tiek piesiets fakta priekšā, viņš piedalās nežēlīgā spēlē, subjektīvi iekļauts kādā atriebības plānā un būtībā ir tikai maza daļiņa no visa “pasākuma”. ļoti reti šis spēles elements paliek dzīvs, jo ir patiesi pelnījis piedzīvot izvēli – starp savu dzīvību un svešu (cīņā), starp divu sev vienlīdz svarīgu cilvēku dzīvībām. šķiet, ka šajā filmā sodu veic ētiskās normas (visas dzīvības ir pelnījušas turpinājumu un palīdzību), taču tās tiek izgrebtas (atgādinātas) ar asu un asprātīgu cirvi patiesības asiņainā līķa miesā (jebkura dzīvība ir sūds).

+++

Rammstein – Ich Will

jaundzimušo pilna diena

šodien manī dzima naids pret krāsaino izdruku. īpaši, ja to veicu ne es, bet kāds patukls vīrietis ar pļešku un rindā pirms manis 10 min pirms lekcijas. ak šie apdauzītie mākslinieki un reklāmiķi. mīļajā pārpildītajā trollī piepildījās tik ilgi lolotā vēlme – ar acu skatu vien ierosināt kontrolieros aizdomas un satraukumu, tad pamazām piesaukt tos sev klāt un likt mani pārbaudīt (kaut arī jau pārbaudīts). fenomenālas hipnotizētājas spējas: es to paveicu un aplauzu divus kontrīšus uzreiz – to jaunavu (zaķis nevar ķert zaķus!), uz kuru blenzu, un pakalpiņu, kuru viņa aizsūtīja “pārbaudīt to galu”, rrrr, hiēnas. radās vēlme uzrakstīt stāstu par čomu, kas nodod asinis, un tas ievelkas uz vairākām paralēlām dzīvēm, ar kārtīgām, ievārijuma 15 reizes pārziestām kārtainām laika pankūkām, protams. Zimbabvietis valodniecības lekcijā pasvieda labu ideju: mēs literāti varētu sacelties pret valodnieku noteiktajām normām un uzrīkot anarhiju. sākumam vajag grupējumu, kurš izpildīs performances, līdzīgas Roberta krišanai no krēsla dzērumā pag nedēļ. piedāvāju saukties par “kritušajiem” vai “kritējiem”, vai “krītalām”  – pēc zināmas līdzības ar dekadentiem. galvenā pretenzija “Kritinieku” manifestā: “nevajag mums teikt, ka tos visus normatīvus Jūs ņemat no “pašas valodas”, nevis izdomājat paši; kā var tāds vārds kā “eira” nākt no tautas lietotas valodas? maximums tā ir bijusi atrauga, ko kāds  jūsu studentiņš kļūdas pēc pierakstījis no večiņas Valkas mežos.”  man ļoti patīk mūsu kliķe, sen nekas, izņemot cepliskas kritikas draudzības, nav bijis. nekāds “nulltās paaudzes” manifests nav, tomēr krāsaināk. pēdējais, ko šodien no ielas redzēju, bija kādas estētikas problēmas risinājums: izrādās, bumbieriem, tāpat kā vīriešiem, skaistums nav obligāts.

+++

Rammstein – Feuer und Wasser

bloody thursday

diena ir izdevusies savā humānismā un, lai cik paradoksāli tas ari nebūtu, arī izdevīgumā. sekojot savai asins balsij, iekļuvu forumcinemas 3. stāvā, lai uzsāktu garo ceļu pretī asinsdonora statusam – tas nebija viegli, tomēr interesanti un uz katra soļa arvien vairāk atklājās medicīniskā pasaule – tuklas un glāstošas māsiņas, kas nelīdzinās nekam citam šajā dzīvē. atlasītas tās labākās, lai gan pirms tam radās fantāzijas par māsiņām īsos svārciņos no vācu porna. cik tomēr jauki ir šādi pasākumi – cik jauki tie rada imitāciju par cilvēku vēlmi palīdzēt viens otram, taču šoreiz varu teikt, ka man tas bija 50 uz 50, tas ir, iespēja iegūt kinobiļeti un citus niekus beidzot laimīgi sadūrās ar sirdsapziņu, kas bļāva “nodod”, jo tu esi veselāka (asiņaināka) par daudziem citiem. hipnotizējoši – skatīties, kā no Tavas rokas, kas pašlaik pumpē kkādu gumijas bumbiņu, ātri vien dzeltenīgais maisiņš pildās ar tumši sarkanu sulu. varbūt tāpēc man nebija slikti, lai gan māsiņu šalles paranoja lika manu kaklapsienamo uztvert par žņaudzējčūsku, un tas nojauca visu mirkļa burvību.

+++

Rammstein – Mein Teil

sinepe atmaskota

Jauno un iesācējautoru seminārs. manā dzīvē nekad nav bijusi tāda diena kā šī. pēc rīta stresa (iepriekšējais ieraksts) un pēcpusdienas stresa, kad trolejbusā pēkšņi sapratu, ko es esmu izdarījusi, kur pieteikusies un kas mani tuvākajā stundā gaida, bija arī torte. tā nebija parasta torte ar glazūru un uz biskvīta ar ievārījuma starpiņu. tā bija kritikas torte ar pārsteidžošu atmaskējumu, proti, no tortes izleca Berelis. un nobiedēja nabaga jauno autoru Sinepi, kura tajā brīdī bija apmulsusi par Laimas Muktupāvelas glaimojošajiem un ne pārāk profesionālajiem vērtējumiem par saviem stāstiņiem. sasteigto viņa nosauca par perfektu, labāko turēja aizdomās par nekrofīlismu, viduvējo toties nokritizēja par autora necienīgu (nepatika, ka tiek kritizēts deputāta tēls). kamēr mana seja pildījās ar asinīm, jo mana seja vnm pildās ar asinīm, kad runāju es, par mani vai aiz manis. kad Muktupāvelas balto pipariņu glazūra tika noēsta, izleca tātad Berelis. ai, nē, viņš neizleca tāpat – kails un neapbruņojs, bet gan uzreiz ar ieroci rokā, ar ko acīmredzot vēlējās mani šokēt, kas viņam arī izdevās. vai arī naivākajā gadījumā izmantoja iespēju apjautāties “Vai tev ir kāda saistība ar Sinepi?”, lai vēlāk neaizmirstu. protams, būdama zivs pēc dinamīta, es atzinos. tad viņš pateicās par kkādiem vārdiem šajā blogā, bet āķis sāpēja visas kritizēšanas garumā un nelika man mieru: KĀ VIŅŠ TO IR IZSKAITĻOJIS??? nevaru saprast joprojām, bet neatceros, ka kko pārāk labu par Bereli būtu rakstījusi. tātad neliels vāciņš. ak, jā, cienījamajam kritiķim (tagad tikai tā) nepatika stāstu nenostrādātā daba, kam es varu tikai piekrist, jo neveltu daiļradei pietiekami daudz laika. vēlāk izrādījās, ka esmu pavisam nepieredzējusi (1 gads jeb daži mēneši), kamēr skolniecēm un citām tantēm jau grāmatas pie redaktora stāv un atlika tikai atrast ilustratoru + zēns, kurš izrādījās “Bērnības milicijas” solists. ohoho, tātad man vēl ir salīdzinoši zems godkāres līmenis. Žolude man nepatika. ja es zinātu, ka arī viņa šito neatradīs vai ka Berelis viņai neparādīs, sauktu viņu par kuci. bet viņa ir jauna māte, cienījama autore un draudzējas ar Bereli. šī sieviete piekasījās pie kkādām prozas meistardarbnīcas līmeņa lietām, piemēram, “kāpēc tas, nevis tas” utt. gribēju teikt, ka vispār jau es esmu no Barta laikmeta un tātad mirusi autore. īsāk sakot, nezinu pat ko domāt pēc visa dzirdētā. šoks jaucas ar dīvainu sajūtu, ka tevī ir iedūruši ar dakšiņu un, iedomājies!, kaut ko arī izvilkuši. nevaru vien nobrīnīties, ka no 137 pieteikumiem manējais iekļuva 20iekā. kādu laiku man no radīšanas metīsies šķemba. labāk pievērsīšos savam mīļākajam referāta žanram, kas tagad mums modē – Berelis teica, ka raksts par Upīti esot daudz labāk izstrādāts. bhe

+++

Benny Goodman – Lazy River

Ne Rosenrot, bet Jebimeņavrot

Sveiki! Mani sauc Stulbene. man ir izpistas smadzenes un neredzēts talants kavēt VISU. vai nopsihoties un neierasties vispār. pēc tam es braucu trolejbusā uz mājām ar dusmu apjobītu seju un domāju: nahui?

+++

Rammstein – Mein Teil