help

izrādās, ka esi amazones vidū. bez laivas. bez glābšanas vestes. bez krastiem. bez nekā. tikai ar sevi – un tas pats ne pārāk lietojamā veidā.

+++

Goran Bregovic – Ederlezi

nūģa 2diena

man šķiet, ka es varētu Baltistikas konferencē lasīt da jebko, jautājumi īpaši neatšķirtos un publika arī nepavairotos. cik jauki. mani psiholoģiskie eksperimenti ar nesmukiem kontrolieriem turpinās – domāju, ka kādreiz tomēr sadūšošos pajautāt: vai jūs, maitēdāji, visi ar tik stulbiem ģīmjiem? bezmaksas konferences pusdienas nepaēdu, toties uztaisīju veselu vienu auskaru – mans jaunais hobijs, kas kā jau visi mani hobiji var bīstami izplesties līdz apmātībai. nolēmu, ka nebūtu slikti atbrīvot veco makšķerēšanas piederumu kastīti no bērnības mēģinājumiem radīt motociklu no korķīšiem vai atdzīvināt elektroniskos rokas pulksteņus, lai ierīkotu tur pērlīšu noliktavu, kas, pēc manām aizdomām, varētu nepalikt mierā. sākumā bija sanācis auskars ar pārlauztas nagliņas pataloģiju. pirmais izdzīvojušais, ar kuru es ļoti lepojos:

P.s. jāpiezīmē, ka būtu vēlams izlasīt Majakovska poēmu par Iļjiču – izrādās, varen aizraujošas fantāzijas plūsmas un nenormāla smiekla avots.

+++

Blur – Girls & Boys

pievienotā vērtība. skice

Vakar mamma vannas istabā ienesa cauru lietussargu – tas esot aizvēršanās brīdī pārdūris savu sānu ar vienu no dzelzs ribām. Lētā lietussarga pašnāvība – tā es teicu mammai. Viņa nesaprata uzreiz šos vārdus, jo mutē man bija ūdens un zobupasta, es tīrīju zobus. -Es to nopirku, tikai pateicoties lietum – vai tad dabas likumi vairs neskaitās? -Tev vnk ir žēl lata, tā gadījuma lata, ko tu par lietussargu atdevi. Lietus ātri beidzās, bet lietussargs palika. Tagad tas ir caurs, tomēr vari turpināt spītēt un nēsāt to līdzi, kad lietus nemaz nav paredzēts. Lai gan… to jau atkal nevar zinat droši. Mamma nu jau trešo reizi ņem līdzi nelaimīgo lietussargu un vēl biežāk sola to izmest, jo lietus vēl kopš lietussarga pašnāvības viņai nav bijis.

+++

Кино – Игра

elementārdaļiņas

Kāpēc nūģim vajadzīgas liekas brīvdienas?

a)      lai iepazītos tuvāk ar visiem aktuālākajiem vecāku marazmiem,

b)      lai sāktu ienīst ceptus kabačus,

c)      lai izdarītu tikai 10% no iecerētā,

d)      lai iekristu depresijā liekas domāšanas dēļ,

e)      lai atrofētu muskuļus un sabojātu acis pie monitora,

f)        lai iemīlētu džezu un viltos bītlos.

Tikmēr mani vecāki svin valsts dzimumdienu (vai nav pretīgs vārds? tieši laikā), šķērējot un skābējot kāpostus. Sākumā bija pilns balkons ar zaļganām galvām, tagad droši vien dzīvoklis aizdomīgi smaržo tam, kas nekad nav dzīvoklī skābējis kāpostus, bet rezultātā radīsies kkas vēl seksīgāks par to, kas redzams cikla „ēdiens manā dzīvoklī” bildē ar nosaukumu „Vēlā rudens vardarbība”:

+++

Benny Goodman – That’s a Plenty

mazo meitenīšu sapnis

Ir pienācis tas brīdis, nevaru vairs noturēties, jāliek Beila bildīte. Murrrrrrrrrr, izrādās, ka paklausīgi vīrieši mēdz būt arī Tādi… Tādi, ka īsti pat nezini, kāpēc tie patīk.

+++

Benny Goodman – A Jazz Holiday

nesliktas ziņas

pirmkārt, tas, ka Radzobe seminārā liks analizēt “Antikristu”. tad vēl manas divas tējas, kas to vien gaida kā izdzerties. un, protams, vēstuļu kaudze pastkastītē. un konfektes – visas šokolādes. bet treknākā nagla: 5 brīvdienas jeb filologu brīvlaiks ir sācies!

Bilde no sērijas “Čaka iela”:

+++

Coldplay – God Put a Smile Upon Your Face

3 filmas

“It’s all bullshit and then you die.“

Henry Carter, Shrink, 2009

Ir laiks pastāstīt par trijām diezgan atšķirīgajām filmām, ko pēdējā laikā gadījies (pie)redzēt. Protams, būdama sakarību meklētāja, es tās savā ziņā savienošu ar kādu spēcīgu brezenta lenti no idejas, par ko var nojaust, pievēršot īpašu uzmanību šī ieraksta “moto”. Kā jau daudzi pasaules slaveni un ne tik žoludiski cilvēki mēdz teikt – “tas viss ir par vienu un to pašu”, droši vien domājot dzīvi un nāvi, tāpat arī Trīra “Antichrist”, holivudas “Shrink” un krievu “Russia 88″. Vismazāko iespaidu pašlaik izjūtu no “Antikrista” puses – nav jau tā, ka tajā nebūtu nekā katarses vērtīga, bet tā ir tik skaista un no skaistiem stikla gabaliņiem salīmēta dzīvglezna, ka nav nemaz domāta viengabalainību rīt pieradušai atmiņai. protams, visspilgtākie kadri ir TIE, par kuriem runā VISUR un VISI, pat ja nav īsti tos saskatījuši vai bija paslēpušies aiz spilvena (piemēram, lai neredzētu, kā tai lapsai, sev gabalu nokožot, gāja). man jau liekas, ka šie cilvēki ir diezgan labi piečākarēti, jo šokējošie kadri ir tik atsevišķi, tik nesavienoti ar galvenajiem tēliem, lai gan it kā papildina tos, ka nostrādā par mānekļiem. tos atceras visi, bet tiem visdrīzāk ir epatāžas raksturs.  atļaušos pieminēt to, ko teica Naumanis lekcijā Spīķeros par Trīru: dāņu režisors neatzīst nekādas iejaukšanās cilvēka psihē no psihiatru puses. tātad neāda sprieduma par to, ka “galvenā ideja ir, ka visas problēmas ir mūsos iekšā”, arī nevar būt. galējības, kādās “Antikristu” uztver lielākā daļa cilvēku, pēc manas pieredzes, – šoks un ārēju efektu absorbcija vai paļaušanās uz manipulācijām ar psihi, ko pārstāv viens no galvenajiem varoņiem. daudz svarīgākas man šķiet abu varoņu attiecības ar pasauli, attiecības savā starpā un varbūt arī attiecības ar mirušo bērnu, savu atmiņu un.. atkal sanāk, ka ar to pašu pasauli. protams, tas viss projicēts uz 1) aizdomīgi arhetipisko meža vidi un tās iemītniekiem, 2) cilvēcisko faktoru jeb nelaimes pārkoksnētiem varoņiem. ir nozīmīgi, ka varoņi ir vīrietis un sieviete, bet finālā pa kalnu kāpjošais vienādo sieviešu bars, lai gan arī šķiet pārāk vienkārša tādu pašu sieviešu kā galvenā varone vai sieviešu kā dzimuma vispār nākotnes/pagādnes/ īstenības atveidošana. pēdējo ainu negribētos uztvert kā pārāk vienkāršotu, bet tāda tā izskatās. par filmas nosaukumu – šķiet, ka to nevajag uztvert kā stingri “antireliģisku” ziņojumu, drīzāk viss ir vienkārši – vīrietis un sieviete ir pirmskristīgajā mežā (Ēdenē?), viņi ir vieni, starp viņiem nav un nevar būt nekāds Kristus vai kas līdzīgs. tieši viņu abu mijiedarbībā darbība virzās – pat tad, kad viens otru tikai meklē, lai nogalinātu, vai kad psihiatrs šķietami vēlas palīdzēt sievai pārciest bērna zaudējumu – nē, viņš palīdz tikai sev, jo rakņājas ne tikai sevī, bet arī savā atspulgā (jā, sievā!). filma ir piesūcināta ar erotiskajiem, seksuālajiem un tamlīdzīgiem mājieniem, ainām un noskaņām – šķiet, ka tā ir daļa no epatāžas, taču man šķiet, ka tā ir gan dzīvības radīšanas, gan arī tās atņemšanas sastādaļa. piemēram, tas, ka abi vecāki nodarbojas ar seksu, kamēr viņu bērns izkrīt pa logu un nositas; kaut vai tā aina ar stieņa ieurbšanu vīrieša kājā – tik falliski sieviete izrīkojas, neko citu nevarēdama nodarīt viņu mūžīgi “caurumojošam” vīrietim, ar to viņa noved šo vīru līdz dzīvības un nāves robežai. tad nav brīnums, ka psihiatrs nevēlas, lai hipnozes laikā vīzijās sieva ieietu jebkur – viņš baidās no tā paša, kas viņu vēlāk arī piemeklē attiecībā uz “ieiešanu” kājā.

“Šokējošais jaunums” no Krievijas – “Russia 88″ ir stāsts par skinhediem, kuru nevarēju nenogaršot, jo neonacisma fenomens šķiet ļoti saistošs kā neiedomājamas ierobežotības parādība sen jau sajauktajā, globalizācijas un tautu staigāšanas sakrāsotajā pasaulē. principā par šo filmu nav daudz ko teikt. tā ir dokumentālā kino imitācija, diezgan nelāga un brīžiem neinteresanta, neveikla. tādu pašu varētu uzņemt arī, piemēram, Bulgārijas, Rumānijas vai Francijas režisors attiecīgajā vides kontekstā, taču provokācijas Krievijā ar to vien ir pateicīgas, ka tiek no augšas uztvertas kā bīstamas, nevis demokrātiju veicinošas. filma esot bijusi aizliegta savā dzimtenē, taču varbūt tā arī ir tikai kārtējā provokācija jeb PR. zināmas paralēles ar “Romper Stomper”, protams, ir – tomēr, ja Stomperī nav īsti skaidras norieta noskaņas, tad krievu filmā tāda ir jūtama vairākos faktoros, kas to principā vērīgu skatītāju acīs padara nekaitīgu. proti, likās ļoti intersanti, ka galvenais “operators” jeb zēns, kas iesaistījies skinu kompānijā un veido par viņiem dok filmu, ir uz pusi ebrejs. un lielā mērā viņu akceptē kā savējo. tad vēl tie uzticīgie skini, kas nepārdevās politiķim, bet filmas beigās pat itin viegli aizgāja no grupējuma vispār. un, protams, galvenā skina pašnāvība – labākais veids, kā parādīt, ka Krievijā šī sērga var arī dabiski izmirt vai kārtīgi satrūdēt “no iekšas”. bet, iespējams, ka tā tika meistarīgi parādīta visa relatīvais raksturs, nevis apmierināta skatītāja jau laikus neapzināti ieņemtā poza “viss būs melnbalti – viņi ir labie/viņi ir atsaldētie”.

“Shrink” – holivudas (visās nozīmēs) stāsts par slavenību psihiatru, kas pats pārdzīvo sievas pašnāvību un tāpēc nekad vairs neguļ gultā, bet sapīpējas un sadzeras tā, lai pamostos jebkur citur. par šo filmu jāstāsta vēl mazāk, jo tā ir tipiska happy end produkcija – sākums bija tik daudzsološs.. finālā: izārstējies un no jauna iemīlējies psihiatrs  neviļus saveda kopā vēl vienu pāri un kādu meitenīti ar režisora spējām, un jauno scenāristu, un kādu baigāko virsproducentu, kas ar prieku uzņems visas šīs neveiksminieku kompānijas radītu kino. pāsaka. Speisijam labāk izdodas spēlēt nevieksminiekus, bet melnādaina meitenīte ar smagu pagātni un cerīgu holivudas režisora nākotni ir amerikāņu bērnumīlestības, sievieštiesību, americandream un politkorektuma iemiesojums. bet šie smagie sīkumi nogurdina. paradoksāli, ka tieši šajā filmā izteikta doma par dzīves nejēdzību, bet tie izrādās tikai vārdi.

+++

The Rolling Stones – The Biggest Mistake of My Life

dzīve man piespēlē visu, kas vien vajadzīgs, kā jau kārtīgā līmeņu spēlē pieklājas: še, tev galva, dari kko ar to; te tev neliels budžets – rīkojies ar to droši un varbūt pat pavairo; cilvēki – dažādas zortes, gan lieli, gan mazāki, gan lepni, gan vienkārši, gan tādi, kas uzturētu manī kaislīgo dzirksti, gan tie, kas mani audzinās un apslāpēs nerātnības. ar tiem tad arī kopā nāk laiks – izlieto to lietderīgi, nepasēj vējā vai aukstumā, kombinē piedāvātās iespējas – nopērc pulksteni un mēnešbiļeti, lai varētu uzturēt kontaktus ar sev izredzētajiem. te būs arī citrons un ķiploki, cukurs un milti, ābols un pipari, lai varētu no tā visa radīt veselību, skaistumu, sātumu un dzīves garšu. vēl tev ir doti tukši plaukti, kurus var piepildīt un kas atrodas dažādās tevis sfērās – tikai atrodi un sāc vākt. šī spēle ir arī dīvaina – nevari zināt, kad tevi pasniedzējs nolems atstāt vienu atsevišķā kambarī, lai gan esi atnākusi rakstīt kontroldarbu, nevis špikot. un tas ir tik savādi, ka sāc domāt – vai šajā sirreālajā dzīvē pasniedzējs atstāja tevi  vai tu atstāji pasniedzēju.. dažreiz dzīve ir pārāk dāsna un dod par daudz. pat žēl, ka es zinu, kas regulāri komentē un lasa manu blogu, jo es jūtu, ka nevaru vairs būt subjektīva šeit. vēlme uzsākt jaunu d-grāmatu, lai gan arī to kādreiz atradīs, kas meklēs.

+++

Johann Strauss II – An der schonen, blauen Donau (Walzer, op. 314)

Melnā anekdote iz dzīves

Vai ziniet, kādus “sociālos darbus” piedāvā tiem, kas vairs nesaņem naudu no biržas? Līķu apmazgāšanu morgos. 100 Ls mēnesī.

+++

Muse – Soaked

svešķermeņi

ne dienas bez jaunas dzīves pieredzes. divi svarīgākie svešķermeņi: piparmētras un latviešu valoda. pirmais uzbira uz ēšanas procesā esošu burkānu (nejautājiet – kā) un pilnībā atsvaidzināja tā garšu. kulinārās izvirtības parasti rauj uz augšu, bet, izrādās, ka tie mīti par burkānu kā visu iespējamo perversību objektu ir patiesi – piparmētru & burkānu salāti būtu interesanti. varbūt pat vienā līmenī ar tādu seksu kā burkāni & saulespuķu sēkliņas & majonēzes (obligāti). tāpat bija ar Littera Scripta filolo konferenci – izrādījās, ka tā ir domāta pārsvarā slāviem, daudzi bija atbraukuši no Krievijas (pat Altajas, kas izklausās tālu), bet mums trijām baltēm priekšnesumi latviešu valodā. labi, ka man vēl par to Šeršeņeviču iejaukts, tad vismaz esot saausījušies un sapratuši citātus. kādas asociācijas ar latviešu valodas stieptajām skaņām ekspadomju valstu meitenēm un zēniem bija, klausoties ziņojumus par Ingas Gailes jūgendstilu un Trimdas (!) dzeju, nevaru diemžēl iedomāties. laikam kkas līdzīgs man būtu, ja aizbrauktu uz Kauņas konferenci. jutos kā svešķermenis, jo stāstīt trijām savām kursabiedrenēm un varbūt dažiem konf vadītājiem no LU slāvistiskas – tā ir neaizmirstama lūpu dzesēšanas sajūta. bet vispār man patika, pie tā var arī pierast

no ēdienu paraugsērijas – darbs ar nosaukumu “mājsaimnieces zeltainie grēciņi”:

+++

Skyforger – Apkārt kalnu gāju