pagaidām esmu nolēmusi apmesties šeit. neērta bilžu likšana un nav statistikas, tomēr plašs kaimiņu klāsts.

atkal esmu “uzdūrusies” uz dziesmas, par kuru būtu gatava pārdot dvēseli, sirdi un citus orgānus. varbūt pat visu pagātni, ja to kādam patiešām vajadzētu.

+++

The Cure – Just Like Heaven

am i evil

Šodienas stulbākā mode – tetovējums uz mēles:

Šodienas pataloganatomiski rastistiskas joks: “How can a white man become even whiter? He must have vitiligo!”

Šodienas sensācija: Imants Kalniņš slepenībā tulkojis Korānu. Uldis Bērziņš tagad smej vai raud. Nacionālisti baidās, ka Kalniņa tulkojums visus padarīs par musulmaņiem, Zvirgzds šokā, turpinājums sekos.

+++

Metallica – No Leaf Clover

Allez venez, Milord

Franču “restorāna” apmeklējums izdevies. gluži apbrīnojami, cik interesantu piegaršu dod sarkanvīns liellopu gaļas mērcē un mana mīļākā kompānija. jāgaida pavasari, tas būs arī mana kārta organizēt. pierādījās, ka vienīgais, kam vēl var ticēt, ir paša kājas, nevis tie uz riteņiem. naktis pieturās mēdz būt ļoti garas un traumējošas, biju gatavojusies pat aplaupīties. gaidām hokeju, baudām hospitāļus, domājam par nvo, sauļojam iesnas un priecājamies par erotisko filmu skati 14. februārī : P

+++

Hospitāļu iela – Visādas mazas veiksmītes

Fantastic Mr. Fox

Vismaz vienā ziņā Lapsas kungs noteikti solās būt fantastisks, jo viņš, tāpat kā pārējie dzīvnieciņi, ir darbietilpīgo leļļu multfilmu pēcnācēji, kuru eksistence diemžēl vai par laimi mūsdienās arī ir pakļauta datorprogrammām. Tā ir viena no pēdējām multfilmām, kas rietumos iezīmē stop motion un leļļu multiplikācijas renesansi (pirms tam Latvijā pazīstamākās varētu būt bijušas „Corpse Bride” un „Coraline”). Austrumos – gan tehnikas, gan satura ziņā vēl ir saglabājušās izteiktas „Союзмультфильм” tradīcijas (viena no gaidītākajām ir pēc E. T. A. Hofmaņa pasakām veidotā „Гофманиада”), bet Latvijā itin veiksmīgi „Avārijas Brigādes” tradīcijas papildina datorgrafikas triki (iepriekšējā gada patīkamākais Rīgas Kinostudijas pārsteigums bija Lielajā Kristapā prezentētā „Lācis nāk!”). Interesanti, kā gan mūsu pašu „Avārijas brigādes” veidotāji tik ilgu laiku ir iztikuši bez digitālo tehnoloģiju piesaistes – cilvēkam vajadzīgs dators vai datoram cilvēks? Jebkurā gadījumā vienmēr ir prieks, kad multiplikācijas atgriežas pie klasiskajām vērtībām, kas „Fantastiskā Lapsas kunga” gadījumā ir arī daļēji autonoma dzīvnieku pasaule, un lai gan stipri antropomorfizēta, to tomēr neveido, piemēram, X-men stila mutanti. Un vēl šķiet, ka bērniem (pieņemsim, ka lielākā filmas auditorija ir skolas vecumā) tādas dzīvniekmultenes nekad nevar kaitēt, jo izaug no klasiskās bērnu literatūras. Šoreiz tēli pēc savas dzīvnieciskās būtības atgādina 20.gs. sākumā sarakstīto Keneta Grehema (Kenneth Grahame) bērnu romānu „Vējš vītolos” (The Wind in the Willows), lai gan patiesībā „Fantastic Mr. Fox” veidota pēc 20.gs. 70.gados radītā Roberta Dāla darba ar tādu pašu nosaukumu. Saistoša ir šī tēlu tipu atgriešanās tradīcija pasaules kultūrā, un apziņa, ka nekur tālu jau fantāzijās nevar un nav vajadzības aiziet, pat ja pēdējā laikā palīgā nākušas datortehnoloģijas: abstrakti domājot, „Fantastiskais Mr. Fokss” ir ceļš no anonīmās sengrieķu poēmas par Peļu un Varžu karu, tad līdz tautas un literāram dzīvnieku pasakām, kā arī daudzviet 20.gs. atrodamās transformācijas 20. gs., lai pazīstamie dzīvnieku tēli nonāktu pie mums jauna gadu tūkstoša un iespēju sākumā.

Taču dzīvnieku pasaules attēlošanai ir arī savi zināmi mīnusi, pirmkārt, dzīvniekiem nepiemīt gandrīz nekāda morāle, bet bērnu literatūra, filmas un multiplikācijas parasti ir iekodētas didaktikas pilni, tāpēc māksliniekiem jāsvārstās starp divām stihijām – dzīvniecisko un cilvēcisko. Un tieši dzīvniecisko uzvedību jeb dabiskumu, cik noprotams, „Lapsas kunga” veidotāji nolēmuši īpaši akcentēt – galvenais varonis nespēj aizbēgt no instinktiem jeb tā, kas sagādā baudu. Dīvaini, ka pārējiem viņa dzīvnieku draugiem un radiem tamlīdzīgas tieksmes nav saglabājušās, tās šķiet pat groteskas, iedomājoties oposuma komiskos centienus pārkost vistas kaklu. Laikam jau ir sen par vēlu sūdzēties, ka Disneja tipa multfilmas pārkāpj labi domāto folkloras tradīciju un katras filmas beigās metaforiski NEPASAKA, ka tas viss nav pa īstam, ka neko tamlīdzīgu labāk nemēģināt, ka vampīriem līdzināties nav jēgas, jo to nav un lidot var tikai miegā utt. Diemžēl „Lapsas kungs” morāles jautājumu ziņā licies pat amorāls. Nu iedomājieties: attēlots, var teikt, tipisks ģimenes modelis, kurā ir māte, tēvs un mazgadīgs pusaudzis ar zināmiem kompleksiem un kurai ir zināmas grūtības ar dzīvesvietu. Šķiet, ka izdevusies itin dzīva glezna, pat ar psiholoģiski iekrāsotiem tēliem, tomēr bērnu auditorijai piedāvā dīvainu problēmu risināšanas piemēru, jo pašpārliecinātais tēvs nodrošina ģimeni un apmierina savas vēlmes zogot. Viss, šķiet, ka šeit arī beidzas multfilma, jo patiesībā neviens netiek pārmācīts par nodarīto, viss, kas seko Lapsas kunga vieglprātīgajām izdarībām, jāatzīst, ir aizraujošs piedzīvojums, kurā ir iespējams iepazīt arī citus kolorītos dzīvnieciņu tēlus. Tikai zagšanas ainās var satikt foršo Žurku, kurai parādoties skan gardi Balkānu vai spāņu motīvi, kā arī ne tik smieklīgos „ļaunos” cilvēku tēlus, kas katrs simbolizē kādu no rijīgā cilvēka gaumēm. Multfilmas fināls sagādā vilšanos, jo laikam gan tajā ir kaut kāda ideja par dzīvnieku spēju pielāgoties un iedzīvoties pastulbā cilvēka pasaulē, bet tāpat tas smaržo pēc nozieguma. Ak, bet tik jauki būtu dzirdēt garlaicīgo un pārsaldināto kaķa Leopolda saukli, kad palaidņi ir sodīti un piedoti: „Ребята, давайте жить дружно![*]”

---

[*] No krievu val.: „Draugi, dzīvosim draudzīgi!”

dīvaina jušana

tik daudz ebreju vēl nekad neesmu piedzīvojusi. acīs raibi, pat fotoaparātam apnika uz beigām. priekšā neslikts un dīvains darbs. šodienas prieciņš atrodas tvnet’ā, nevajadzības komplekss lēnām atkāpjas.

it kā pierakstījos cibā, tur jautrāk. rvīnam pateikšu, par pārējiem vēl domāju.

The Men Who Stare at Goats

Pirmā filmas puse pagāja, man apmierināti murrājot slavenās Dž. Klūnija & kazas ainas gaidās, otra puse – cenšoties savienot absurdo situāciju un joku lēverus kopējā bildē, kā arī pūloties noticēt tam, kas bija skatāms… Protams, smiešanās par jokiem ir atsevišķs stāsts – pēc izsmiešanās bija dīvaina sajūta, it kā smietos par mani. Tad LSD grupveida lietošanas ainas laikā palika skaidrs, ka savērpt krelles neizdosies – tas ir un paliks pussabrucis jēlmateriāls nākotnes weird kino topu sastādītājiem par prieku. Un dīvainums slēpjas tieši tajā, cik reālistisks ir absurds, nevis absurda – realitāte. Protams, lai pateiktu, kas īsti padara filmu par dīvainu, jāvēršas pie alternatīvu padomu kaldināšanas, kas teorētiski varētu to padarīt par „normālu”. Īstenībā pat negribas likt „Vīrus, kas skatās uz kazām” blakus postmodernisma kino darbiem, kuros vairs nav svarīga skatītāja saprašana, bet svarīga ir no neizpratnes radusies izjūtu gamma. Un skatoties taču saproti, ka tas nav nekāds arthouse, jo likās, ka jābūt Holivudas komēdijai ar garšīgu oriģināla sižeta serdi… Nekad vēl filmas plakāts tik labi nav raksturojis pašu filmu: vienā rindā noliktie Klūnijs, Speisijs, Makgregors, Bridžess un kaza neiezīmē nekādu konkrētu sižeta līniju, bet gan attēlo kārdinošo kinozvaigžņu blīvumu, par ko šī filma būtībā arī kļuva un kas to, iespējams, arī ir uzturējis pie kinodzīvības. Ir tomēr interesanti redzēt gandrīz vai parodijas uz kinoklasikas tēliem, piemēram, E. Makgregora transformāciju no „Zvaigžņu karu” drosmīgā džedaja līdz pusgļēvam neveiksminiekam Bobam Viltonam vai Dž. Bridžesa attēlotā Lebovska kunga filmā „Big Lebowski” atgriešanos līdz tikpat vieglprātīgam uzdzīvotājam un hipijam Bilam Django. Godīgi sakot, šajā ziņā no filmas vēdīja pēc vecuma, kas nāk, nepielūdzams un stūrgalvīgs, lai arī „Vīrus, kas skatās uz kazām” iekrāsotu zināmā vecišķā nespēkā, jo visa filma ir balstīta uz varoņu neveiksmēm. Tomēr tas par šķietami svarīgo ārējo formu, kura ietērpj saturu jeb to, ko, manuprāt, filma cenšas visiem pateikt vai arī no visiem noklusēt, arī pasakot kaut ko būtisku galvenokārt par ASV (militāro?) sabiedrību. Ir skaidrs, ka filma ir viena liela un pat grandioza paņirgāšanās par amerikānisko visspēcības sapni. Un būtībā tā var izskatīties pēc koceptuālas vīriešu filmas – ne tikai tāpēc, ka militāra tematika, bet arī tādēļ, ka nav neviena ievērojama sievietes tēla, izņemot dažās nenozīmīgās ainās redzamo žurnālista Boba Viltona (Evans Makgregors) sievu Deboru (Rebeka Madera) un nedaudzās sievieškārtas kareives. Sieviete, kas parasti nes līdzi arī mīlestības kodu un tādejādi ietekmē sižetu melodramatiski, šeit ir drīzāk iznīcības tēls – Debora vīru pamet viņa priekšnieka dēļ (anekdotiskas situācijas izspēle), bet kareives atrodas vienā līmenī ar citiem Irākā dienējošiem. „Vīri, kas skatās uz kazām” vizdrīzāk ir savdabīga dialoga forma, ar kuru tās radītāji uzrunā galvenokārt valdošos vīrus un sievas, attēlojot to kalpu jeb militāristu vājumu ne Irākas bandītu, bet savu un viņiem izvirzīto pretenziju priekšā. Augstākais ambīciju punkts jeb tas, kam ļaujas izcilākais no militārajiem ekstrasensiem Lins Kesedijs (Džordžs Klūnijs), ir iedoma par savu iracionalitāti un spēju pārvarēt „sienas”, nogalināt ar skatienu, kontrolēt kaut vai kazu sirdis, nespējot aptvert to, ka ar tevi manipulē un ka nav iespējams karš bez nozieguma. Šī stāsta antagonists Larijs Hūpers (Kevins Speisijs), kuru māc ne tikai skaudība (iedīglis „kariņam” iekš jebkuras sistēmas), bet arī idejas par ekstrasensu spēju pielietošanu iznīcināšanai, domājams, ir tagadnes izmisušais karavadonis, kurš saprot, ka ar parastu spēku karš nav uzvarams. Savukārt diezgan ģeniālā atsauce uz Vjetnamas kara laiku hipijiem un to sasaiste ar īstu militāru stratēģiju ir ne tikai netiešs sauklis pasmieties par 51. apgabala (NLO izpēte un falsifikācijas) tipa projektiem, bet arī jebkura kara beigu iezīmēšana – uzvaras reibums vai dienesta izraisītā sajukšana prātā tiek pielīdzināti LSD izraisītam stāvoklim un vīzijām. LSD iedarbības fināla aina ir neveikla un daļēji atgādina deus ex machina principu, kas vienīgais varēja atrisināt veco kareivju jautājumu, lai tomēr pašās filmas beigās notiktu arī kāds brīnums par spīti tam, ka reālistiskajam absurdam sabiedrība nevēlas ticēt.

+++

The Big Pink – Velvet

kaimiņiene

biju ciemos pie savas apakšējā stāva kaimiņienes Xillias, ar kuru iepazinos internetā : D viņa ir tā, kuru noturēju par sasietiem krievu kaimiņiem, kam kāds vienu vakaru lika klausīties Daksi.  mums ir daudz kopīga, viņa ir gandrīz es vairākās pārākās pakāpēs – no auskaru hobija līdz pat mīlestībām un daiļradei. sapratu, ka es esmu baigā flegma visās šajās ziņās, cenšos domāt, ka tam arī ir savi plusi. laikam ir ko pamācīties no cilvēka, kam pat dzimšanas diena ir tikai 5 dienu attālumā no manas. jauki. vismaz būs, ar ko kokteiļus sadzert, kad depresija uzmāksies. turpinu klusi brīnēties, cik tā pasaule ir maza, lai gan mani tas arī vienlaicīgi nepārsteidz.

+++

Depeche Mode – Behind The Wheel

dzīve kā kino

kārtējais nelielais kinoteātru maratons pagaidām noslēdzies. cinamon lēnām, bet tieši kļūst par dzimto vietu, īpaši, ja ir vēlme izbaudīt dīvainas neērtības, šūpīgos krēslus (priekš kam?) un pačakarēt loģisko domāšanu ar dīvainām filmām, kuras nemaz nav nekāds arthouse, bet gan vnk dīvaini holivudas sānsoļi… šodien iedomājos, ka kino apmeklēšana taču varētu būt arī darbs. nav brīnums, ka tas Naumanis ir tik dīvains tips. atgriešanās mājās jau vairākas dienas man ir sastapšanās ar skarbo realitāti, kad nejūtīgs paliek kreisās rokas īkšķis (kāpēc?) un visa seja, sajūtas, kas liek domāt par komu, antarktiku un par to kā tur Bear Grylls čurā uz sasalušās kājas, lai tā atsaltu. bet es audzēju zāli zem lampas. dienas jautājums ir: ja no TV puses sāk skanēt Schindler’s List main theme, vai tas nozīmē, ka ir jāuzraksta rakstiņu par OST? Atbilde: jā, jo zem vijolnieka, kas to spēlē, maziem pelēkiem buriņiem rakstīts: “Today is the 65th anniversary of the liberation of Auschwitz-Birkenau.“

+++

Depeche Mode – Higher Love